Baltijas virtuālā gastropoētika

2020. gads ir īpašs ikvienam. Pētniekiem tas paiet atceltu un pārceltu konferenču veidolā, un reizēm pārcelšana norit no tiešvides uz tiešsaisti. Tā arī vairāki projekta “Nacionālā identitāte: gastropoētiskais aspekts” dalībnieki šoruden apbraukāja Baltiju krustām šķērsām, nemaz nepametot savus mājīgos ķēķus, proti, piedalījās konferencē gan Tallinā, gan Viļņā.

Tallinas stāstījumpasaules

No 17. līdz 19. septembrim zūmojām Tallinā konferencē “Baltijas stāstu un dzīvespasaules” (Baltische Erzähl- und Lebenswelten), kurā gastropoētikai tika veltīta vesela konferences sekcija. Īpašs izaicinājums pētniekiem bija dalība vācu valodā, kas dažiem bija pirmā šāda veida uzstāšanās. Konferences sekcijā ar pavisam pieticīgu nosaukumu Gastropoetik savus gastronomiski literāros novērojumus izklāstīja vairāki profesori un pētnieki.

Sekcija tika sākta ar profesores Māras Grudules referātu, kurā tika aplūkoti divi Zigfrīda fon Fēgezaka romāni, iepazīstinot ar dažādiem Baltijas vāciešu ēdieniem lokālā transformācijā un to nozīmi baltiskās identitātes veidojumā. Tāpat arī tika norādīts uz dažādām gastronomiskās valodas īpatnībām, piemēram, sakusku, kas tā pati uzkoda vien ir.

Turpinājumā lektore Sigita Kušnere vēstīja par dažādiem bada un izsalkuma atainojumiem latviešu literatūrā. Izklāsts bija tikpat raibs, cik, kā izrādās, var būt bads, un daudzveidīgo vēstījumu veicināja gan literatūrzinātnes, gan neirobioloģijas un antropoloģijas zinātņu atziņu piemērojums latviešu literatūrai.

Savukārt pētnieks Mārtiņš Laizāns ar savu paplāti pārcēlās uz pavisam citiem laikiem, proti, 16. gadsimtu, un aplūkoja Rīgas humānista Bazilija Plīnija “Slavas dziesmas Rīgai” gastronomisko pusi, norādot, ka gastronomiski pārspīlētiem slavinājumiem ir cieša saistība ar utopiju gan kā konceptuālu ideju, gan kā literāru žanru.

Turpinājumā profesors Ojārs Lāms literāri rekonstruktīvā priekšlasījumā iepazīstināja ar rasola/rosola mūžīgo problemātiku – gan no valodiskā, gan saturiskā (t.i., receptūras) aspekta, kā arī iztirzāja pirmo Latvijas teritorijā piefiksēto rosola recepti 17. gs. ārsta Rozīna Lentīlija tekstā par Kurzemi. Profesors demonstrēja arī paša veiktu pieminētās receptes rekonstrukciju.

Sekcijas noslēgumā profesore Ieva Kalniņa, kas ir arī gastropoētikas projekta vadītāja, aplūkoja literatūras un gastronomijas saplūsmi, kas veido literāra teksta (romāna) un lietišķa teksta (pavārgrāmatas) hibrīdu, proti, literārās pavārgrāmatas jeb gastroromānu jaunākajā latviešu literatūrā.

Viļņas ēdienkartējums

Savukārt vien nedēļu vēlāk devāmies no Baltijas ziemeļiem uz Baltijas dienvidiem, kur Lietuvas Salīdzināmās literatūrzinātnes asociācijas 20 gadu jubilejas konferencē “Literārā garšas karte: no garšas kultūras līdz garšas industrijai”  (Literary Taste Map: From Taste Culture to Taste Industry) turpinājām kārdināt gan literāros, gan kulināros gardēžus ar izpētījumiem par latviešu literatūru un kultūru. Šajā konferencē vairs nebija atsevišķas gastropoētikas sekcijas, tā ka viss bija par un ap garšu, un mūsu projekta pētnieki tika izkaisīti dažādās sekcijās.

Iesākumā pētnieks Mārtiņš Laizāns salīdzināja Marģera Zariņa jau latviski grūti lasāmā romāna “Viltotais Fausts” tulkojumus angļu un krievu valodā. Šāds salīdzinājums izgaismoja mūžsenās kultūru un it sevišķi virtuvju savietojamības problēmas, turklāt komparācija gastronomiskā aspektā līdzās dažādiem citiem uzietiem kurioziem parādīja, ka angļu tulkojums veikts no krievu valodas.

Konferences otrajā dienā bija īstais gastropoētikas projekta uznāciens, kuru sāka Svetlana Pogodina, kura prezentēja pētījumu par krievu viesmīlību kā būtisku identitātes zīmi, un kā tā tiek atainota 20. gs. 20. un 30. gadu Latvijas krievu periodikā.

Turpinājumā vadošā pētniece Astra Spalvēna norādīja uz pavārgrāmatām kā būtiskiem nacionālās virtuves konstruētājiem viscaur laikmetiem. Īpaša uzmanība tika pievērsta starpkaru laika pavārgrāmatām un to nozīmei latviešu nacionālās virtuves izveidē.

Savukārt gastropoētikas projekta vadītāja Ieva Kalniņa aplūkoja mazzināma latviešu prozaiķa Valentīna Jākobsona trīs stāstu krājumus (“Brokastis zaļumos”, “Brokastis ziemeļos”, “Brokastis pusnaktī”), kas jau ar nosaukumiem vien vedina lūkoties gastropoētikas, it sevišķi brokastu un to dažādo vēsturisko, sociālo un nacionālo nozīmju virzienā.

Nākamais starptautisku klausītāju auditoriju ar vērojumiem par gastronomiju latviešu literatūrā iepazīstināja profesors Ojārs Lāms, kurš šoreiz vēstīja par siera nozīmi un izmantojumu latviešu jaunākajos migrācijas tekstos. Siers, izrādās, arī var spēlēt būtisku lomu nacionālās identitātes apzināšanā migrācijas apstākļos.

Noslēgumā lietuviešu literatūrzinātniece Laura Laurušaite, arī gastropoētikas projekta dalībniece, salīdzināja latviešu un lietuviešu literatūru bada aspektā. Referātā tika aplūkoti dažādi bada atainojuma aspekti – vai bads kā ekstrēma parādība vispār ir aprakstāma ar vārdiem un kā vēsturiski notikumi veido kolektīvu bada pieredzi un atmiņas par to.

Rīgas digestīvs

Šādas spraigas pētnieciskas viesošanās tikai apliecina, ka rudentiņš bagāts vīrs ne tikai augļu dārzos un laukos, bet arī akadēmiskajā pasaulē. Dalība šajās konferencēs ļāva labāk iepazīt gan projekta, gan citu valstu pētnieku dažādās pieejas gastronomiskai tematikai literatūrā un kultūrā. Tā teikt, cik virtuvju, tik virtuvju pētniecību.

Pārskatu sagatavoja Mg. philol. Mārtiņš Laizāns.