Akadēmiskais centrs
Esmu LU HZF doktorante Elīna Kursīte un darbojos Latvijas Universitātes pētnieciskajā projektā “Nacionālā identitāte: gastropoētiskais aspekts”. Savam promocijas darbam “Gastronomiskā koda pārmaiņas Latvijā 1980. – 1990. gadi” vācu dažādus ēdienu stāstus, un šovasar mani ceļi mani veda uz Latgali. Piedāvāju mazu ieskatu par to, kā tad man gāja.
Meklējot ēdienu stāstus Latgalē, par vienu jebkurš var būt pilnīgi drošs – līdzko cilvēks izbrauc cauri Jēkabpilij un iebrauc Latgalē, vismaz 3 kilogrami nāk klāt. Es, ar gudru ziņu, uz Latgali braucu tikai tērpos, kurus satur gumija, īpaši, ja plānoju intervēt godu saimnieces. Tā arī šogad – izvēlējos visplatākos tērpus un – aidā Latgalē! Mana pirmā sagaidīšana notiek Smelteros, kur vietējās dāmas noklājušas galdu ar pašsietiem sieriem, desām, biezpiena bumbiņām, “rozītēm”, un cepumiem, kurus sauc par “baznīckunga cepumiem” – tie skaitās īpaši labi cepumi, kuri agrāk tika cepti tieši baznīckungam. Nu, tagad pie tādiem tieku arī es. Baznīckunga cepumu recepte nav pārāk sarežģīta – 500 grami margarīna, 500 grami skāba krējuma un 1 kilograms miltu. Margarīnu izkausē, pieliek krējumu un miltus, visu samīca, un ieliek uz vienu stundu ledusskapī. Pēc tam izrullē mīklu, sagriež trīsstūrīšos un iekšā ieliek kādu rozīni, biezpienu, vai citu sev tīkamu saldumu. Un tad var droši aicināt baznīckungu ciemos!
Lai gan galvenokārt fokusējos uz dažādiem ēdienu stāstiem pārmaiņu laikos, mana paralēlā misija jau ilgus gadus ir atrast pareizo žagariņu recepti. Ar “pareizo” es saprotu – tā, kā tos taisīja mana vecmamma. Daudzu gadu laikā būšu ievākusi un izmēģinājusi padsmit dažādas receptes, pagaidām gan vēl neesmu tikusi pie “Svētā Grāla”. Arī šoreiz ievācu kādu pārīti, kurām varēs dot iespēju tumšajos rudens vakaros.
Pēdējā laikā īpaši daudz sanāk domāt par ēdiena un galda dekorācijām, tās šķiet kaut kur pazudušas. Kāda godu saimniece Preiļu novadā padalījās ar savu kāzu galda dekorāciju foto – lāci!
Jāatzīst, ka Latgalē ļoti bieži ir arī gastronomiskie izaicinājumi, kuri tik tiešām IR izaicinājumi. Šoreiz tāds bija mušmiru dziras izmēģinājums. Mani ceļi pilnīgi netīšām aizveda arī pie Gunāra, kurš ir plaša profila cilvēks (apguvis vismaz 25 amatus!), bet mazliet nodarbojas arī ar dziedniecību, vācot un pārstrādājot dažādus dabas dotos labumus. Mušmires tajā skaitā. Tā nu es pagaršoju mušmiru dziru. Ziņoju, ka esmu dzīva un dzira garšoja pēc smiltsērkšķu un riekstu dejas. Tīri labi, bet, lietot uz savu galvu, protams, neiesaka ne Gunārs, ne es. Dziras pagatavošanā (un lietošanā) tomēr ir nepieciešamas īpašas prasmes.
Īpaši atmiņā palikusi intervija ar Antoņinu no Ceperniekiem, pirmkārt jau tāpēc, ka šajos kovida laikos intervija notika tā – Antoņina sēdēja iekšā pie loga, bet man bija speciāls galdiņš un krēsls ārā pie puķu dobes. Antoņinai bija brīnišķīgs gastronomisku noskaņu stāsts no savas bērnības – viņai jau no agras bērnības ļoti garšojušas cūku pupas. Tad nu kādu reizi viņa un citi bērni svētku reizē kur ciemojušies un tur tante esot izvārījusi kā cūku pupas, kas skaitījās stipri vienkāršs ēdiens, kā arī sacepusi lepnus pīrāgus. Bērni nēsājušies ap ēdienu galdu un tante visžēlīgi ļāvusi ņemt pīrāgus kā lielu dārgumu. Antoņina negribīgi sabāzusi pīrāgus kabatās, taču kāru aci vislaik skatījusies uz lielu cūku pupu bļodu, kura netika piedāvāta. Pēc brīža bijis vēl viens bērnu uzlidojums galdam, kura laikā bērni atkal vēlīgi cienāti ar pīrāgiem. Šoreiz Antoņina nav izturējusi un bez uzaicinājuma pati nekaunīgi pienākusi pie lielās cūku pupu bļodas un sagrābusies pupas. Vēl šodien atceroties to milzu drosmi un cik gardas tās likušās pēc pīrāgiem!
